1. Kālezera posms Šis posms pulcēja līdz šim lielāko dalībnieku skaitu, kopā bijām 18 dalībnieki (uz starta gan izgāja tikai 15 :). Rakstura stingrības pārbaude, tā vienā teikumā varētu raksturot šo posmu, saule, vējš, bezvējš, vētra, stiprs lietus, negaiss, krusa, neskaitāmās kombinācijās mijās šie laika apstākļi copi padarot par īstu izaicinājumu (neliels ieskats laika apstākļos ir redzams šeit). Šādi laika apstākļi ne pārāk patika arī zīvīm, maču laikā tika noķertas tikai 4 zivis (no tām nomērītas un sacensībām kvalificējās tikai 2as), 57 cm līdala un ASARIS, kas tiešām rakstāms ar lieliem burtiem, jo tā izmēri bij iespaidīgi, 46cm. garš un 1,25 kg. smags kuprainis.
Dzintars ar savu SUPERASARI - 1,25 kg un 46 cm.
Salīdzinoši mazais zivju un copju skaits nemazināja copmaņu prieku par atkalredzēšanos, pozitīvās emocijas smeļoties savstarpējās sarunās sacensību "pre-party" laikā. Par šo maču himnu kļuva šis gabals, kas spriežot pēc atskaņoto reižu skaita mūsu ballītes laikā, ir ieņēmis stabilu vietu mūsu nākotnes repertuārā.
Raitis ar pirmajā pozmā uzvaru nesošo 57cm. līdaku.
1. Ventas posms. Pēc vairāku gadu intensīvas ezeru copes tika nolemts šo gadu veltīt upēm. Par 1. posma norises vietu tika izvēlēta Venta, kas zināma kā viena no zivīgākajām Latvijas upēm. Venta mūs sagaidīja ar izcili skaistu laiku priekš sauļošanās un pilnīgi neatbilstošu priekš kārtīgas copes. Zivis redzējām daudz, dzidrais ūdens tās ļāva saskatīt jau pa gabalu. Milzīgi sapali, lieli vimbu bari, kas uzsāka savu nārstu seklēkajās upes vietās, pa laikam arī pa kādai skaistai līdakai. Viss kā izcilā video par zivju dzīvi Ventā, bet tas arī viss, zivis nebija pierunājamas pat paskatīties uz mūsu mānekļu pusi.
Ventas posma "lielākais" loms.
Šī bija tā reize, kad ierastās laivas varējām nomainīt uz neierastākiem peldlīdzekļiem, kā arī copi no krasta. Gunārs lika lietā "Bellyboat", ko līdz šim bijām izmantojuši tikai Zviedrijas grūti sasniedzamos ezeros, vai pāris eksperimentos Ķemeru dabas parka purva ezeros. Šis peldlīdzeklis copei Ventā bija kā klulaks uz acs, varēja lēni pludināties lejup pa straumi un apmētāt visas zivigākās vietas, kuras šoreiz klusēja. Kopumā šajā posmā tika noķertas 6 zivis, lielākā no tām Jānim Judrupam - 58 cm līdaka.
Foto galerija
2. posms - Lielupe. Sakarā ar jauna makšķernieka piedzimšanu maču rudens posma organizēšana iestiepās vēlu rudenī ar diezgan nenoteiktu datumu, jo laika apstākļi diktēja savu. Nedēļu pirms decembra laiks stabilizējās dienā esot stabiliem plusiem, kad rinķi vairs nesalst ciet. Maču datums tika noteikts 30. novembrī. Maču diena izvērtas saulaina, ar nelielu vēju 5-6 metri sekundē. Saule, kā zināms, nav labas copes sabiedrotais, kas apstiprinājās arī šoreiz. Kopumā uz piecām ekipāžām tika noķertas piecas līdakas. Viena no tām izcēlās īpaši, 117 cm un līdz šim lielākā "Asarīša kausā" noķertā līdaka. Līdakas sagūstīšanas procesu var aplūkot šeit: https://www.facebook.com/normunds.ikomass/videos/2705481112852001/
117 cm, bez komentāriem :)
Foto galerija
2019. gada uzvarētāji: 1. vieta - Normumds Ikomass 2. vieta - Gints Klēģers 3. vieta - Jānis Judrups
1. posms - Liepājas ezers. Raivja stāsts par šo posmu: Liepājas ezers ir viens no tiem, kur parasti ceram uz "LIELAJĀM", tieši ar šādām cerībām arī devāmies uz šo ezeru, jo maijs ir tieši tas mēnesis, kad "LIELĀS" gūstīt esot visvieglāk. Ar šādu uzstādījumu, kopā ar Janku, dodamies ezerā iekšā un mēģinām atrast lielās līdakas. Pēc divu, trīs stundu sirojumiem pa ezeru mums izdodas atrast vietu, kur sajūtam pamatīgas copes un redzam, kā kaimiņi laivā ieceļ vairākas skaistas pagales. Nolemjam uzturēties šajā vietā ilgāku laiku, kur laiku pa laikam tiekam atalgoti ar gruntīgām copei, tikai nelaime tāda, ka kampējas nesēžas virsū. Dažas izdodas pavilkt metru, vai divus, bet finālā rezultāts nekāds, līdakas ir prom. Lai uzlabotu realizāciju nolemju piegriezt bremzi, lai varu kārtīgi piecirst. Pēc bremzes piegriezšanas copes pazūd pavisam un pāris stundas bezcerīgi dreifējam pa cerīgo vietu. Pēc slaida metiena zāļu virzienā beidzot sajūtu ilgi gaidīto copi, jūtu ka galā esošā līdaka labi "kačā" un taisās taisnā virzienā uz zāļu pusi. Pēc pāris spēcīgiem rāvieniem atskan "tinkš", kā arī pāris stipri vārdi svešā mēlē, līdaka ir pārrāvusi auklu un devusies sev vēlamajās zālēs. Šo divu stundu laikā biju pilnībā aizmirsis par piegriezto bremzi, kas kļuva par iemeslu skaistas līdakas zaudēšanā. Diemžēl, bet ši arī pēdējā lab;a cope šo maču laikā, krastā dodamies bez zivīm. Gunārs ar Gintu noklausījušies mūsu stāstu par lielajām līdakām, jau pēc maču finālšāviena dodas vēlreiz pārbaudīt cerīgās vietas, diemžēl, bet arī viņi paliek tukšā. Pareizi noregulēta spoles bremze ir ļoti svarīgs aspekts, lai jūsu loms nonāktu līdz uztveramajam tīkliņam.
2. posms.
2018. gada uzvarētāji: 1. vieta - Gunārs Klēģers 2. vieta - Kristaps Knesis 3. vieta - Gints Klēģers
1. posms - Inesis. Raivja stāsts par šo posmu: “Vai iespējams vienas dienas laikā laimēt 3 loterijās? Par loterijām grūti teikt, bet vienas dienas laikā labot 3 personīgos rekordus pilnīgi noteikti 🙂 Kopā ar saviem draugiem un copesbiedriem pavadījām 2as lieliskas dienas Ineša ezerā, no kurām viena tika veltīta, nu jau tradiconālajiem , draugu copes mačiem. Maču dienas rīts nesolīja neko pārsteidzošu, pāris stundu garumā viena 54 cm līdaciņa, kas deva nelielas cerības pacīnīties par pjedestālu, divi mani copes biedri jau bija noķēruši lielākus eksemplārus (Gunāram īpaši pārliecinošs 80 cm eksemplārs). Un tad ….. iemetiens, cope, eh, neuzsēdās. Pielaboju savu mānekli (mans laivas biedrs Jānis manas pauzes laikā ar diviem pārbaudes metieniem apseko copes vietu, nekā) atkal metu tajā pat vietā,un IR, pamatīga līdaka (kā vēlāk izrādās 4kg smaga un uz to brīdi tas ir jauns personīgais rekords, kas par 200g apsteidz līdz šim lielāko Lubāna 3.8 kg skaistuli).
Turpinām vagot ezeru, tāls un slaids metiens zāļu virzienā, sāku tīt un sajūtu pamatīgu pretestību, neieslīgstot detaļās, pēc aptuveni 15 minūšu cīņas laivā guļ 8.8 kg smags SAMS!!! Jā, Jūs nepārklausījāties, SAMS (Ineša ezerā tie ielaisti aptuveni 10 gadus atpakaļ). Atkal krīt visi mani rekordi, jo 1. nekad līdz šim nebiju noķēris tik lielu zivi. 2. nekad nebiju noķēris samu. Turpinām copēt, es neuzdrošinos pat cerēt uz vēl kaut ko. Pēc neilga laika atkal laba cope, pēc piedzīvotās sama pretestības šis pretinieks vairs neliekas nekas īpašs, Jānim saku, šī ir laba, bet nekas īpašs. Zivs tiek iecelta laivā, “nekas īpašs” izrādās 5,2 kg smaga līdaka, kas ir jauns lielākās līdakas rekords. Viss, stāstam beigas, es vairs nevaru parunāt 🙂 P.S. Īpašs paldies ļoti, ļoti savaldīgajam Jānim, kurš asistēja visu rekordu sasniegšanā un nevienu brīdi nenokāra degunu noskatoties uz šiem brīnumiem P.P.S Ļoti ceru, kā šādas dienas nav tikai vienreiz mūžā :):) Mačos no 14 copmaņiem pie mēra zivīm tika vien 4, izšķirošos notikumus atstājot uz otro posmu.
Foto galerija
2. posms Alūksnes ezers Lai atkārtotu 1. posma salīdzinoši veiksmīgos rezultātus, rudens posmā dodamies uz ezeru, kurš Latvijā ir zināms ar lieliem līdaku lomiem - Aluksnes ezers. Ja pavasarī cope ezeros ir salīdzinoši vienkārša, mētā gar piekrastes zāļu joslu un agri vai vēlu kāda līdaka pieķersies, tad rudenī viss ir pilnīgi savādāk, jo īpaši Alūksnē. Līdakas bija salīdušas dziļās bedrēs, no kurām ārā nebija dabonamas, vismaz ar mūsu prasmēm un zināšanām noteikti nē. Šis viennozīmīgi bija visu laiku tukšākais posms, jo pa visiem tika noķerta tikai viena zivs, neliels asarītis uz mušiņmakšķeres. Cope bija tik slikta, ka no šī posma mums ir saglabājusies tikai viens foto - ar laimīgo vienīgas zivs īpašnieku. Bez lielajām zivīm (tad kad viņas ķerās), Alūksnes ezeram ir vēl viena lieliska priekšrocība, pašā krastā atrodas lielisks viesu nams ar kafejnīcu "Jaunsētas". Pēc bezgala neveiksmīgās copes tur varējām spirdzināt savu galīgi sašļukušo copmaņu garu.
Alūksnes posma uzvarētājs Mārtiņš Plešs ar vienīgo zivi šajā posmā.
2017. gada uzvarētāji: 1. vieta - Raivis Balodis 2. vieta - Gunārs Klēģers 3. vieta - Jānis Puravs
1. posms - Burtnieks. Gunāra stāsts par copi Burtniekā: Piektdienas rītā pamostos no saimnieka suņa ņurdoņas, kurš, rūpējoties par svešā ciemiņa drošību un labsajūtu, visu nakti pavadījis manā istabā un sildījis manu zemē nomesto džemperi. Nez suņa smaka piesaistīs līdaku uzmanību? Jāpārbauda. Iedzeru kafiju, kas no rītiem garšo īpaši labi, sagaidu bračku, Jāni un Daini, lai dotos Burtnieka plašumos pēc jauniem stāstiem. Vakarā bāzē, kur jau sabraukuši visi maču dalībnieki, atgriežamies ar stipri atšķirīgiem dienas vērtējumiem. Mums ar brāli vēl viens nokauts motors, tomēr dienas vidū tikām pie uzticamā rumaka, kas mūs stumdīja pa ezeru gan šo, gan arī sacensību dienu. Arī par motora ātru salabošanu paldies Zveju saimniekam! Ar zivīm šodien gan īpaši nevarējām palielīties. Tukšā nepalikām, copes bija daudz, arī pa kādam mēram gadījās, un treniņdienas vakarā pat atradām visai lielu līdaku koncentrācijas vietu seklā un zāļainā vietā pie Briedes upes iztekas, kur viņas seklumā ik pa brīdim nodeva savu atrašanās vietu. Dažas dabūjām, taču pārsvarā viņas uz mānekļiem reaģēja kūtri un rezervēti. Pat vīzdegunīgi un augstprātīgi. Šķita, ka diena pavadīta visai labi, tomēr pēc tam, kad Janka sāka iepazīstināt ar saviem rezultātiem, mēs pārstājām runāt un tikai klausījāmies un pārdomājām, ko esam darījuši nepareizi. Viņam 16 līdakas pus dienas laikā! Visas mēra. Neviens zemmērs. Visas uz salīdzinoši vieglu šūpiņu – Viktora Tilčika aptuveni 10 gramus smago sudraba krāsas bungu šķīvja šūpiņu. Visas kodušas nikni un ar pārliecību. Gan uz zāļu un klajuma robežas, gan arī vairākus desmitus nostāk no krasta.
Janka un Dainis ar pirmās un ļoti rezultatīvās treniņu dienas smaidiem.
Sacensību dienā pēc starta līnijas ieturēšanas Burtnieka plašumos devāmies jau 15 vīru sastāvā. Mūsu ekipāžai pāris ievērības cienīgi mazstāsti. Pirmais: dienas vidū pēc divpadsmitiem, kad nebijām vēl dabūjuši nevienu mēra līdaku, bračkam saku, ka pie velna ar sacensībām – varētu dabūt vienu skaistu zivi un izbaudīt dienu. Pēc aptuveni 10 minūtēm pietuvojāmies zāļu malai. Pievilku nedaudz ciešāk spoles bremzes ar domu, lai līdaka pēc uzsēšanās neierauj zālēs. Savu uzticamo zelta krāsas J.Sīpola šūpiņu, ko pērn biju atstājis novārtā, iemetu metrus 10-15 paralēli zāļu sienai un sāku vienmērīgi ietīt ar īsām pauzēm. Garas nevarēja taisīt, jo nedaudz zem ūdens rēgojās pērnā gada stiebri, kur ik pa laikam ieķērās āķi. Vienā brīdī šūpiņš aizķērās. Instinktīvi piecirtu un iepauzēju, lai pārbaudīt, vai ir aizķēries, vai arī zivs galā kustas. Nekustējās. Brālis vēl pārprasa, vai ir? -Nē, zaceps… Vēl sekundi tā noturēju un tad pēkšņi aukla sāka griezt ūdeni uz zāļu sienas pusi. Lielā!!!!! Līdz šim esmu vilcis dažas līdakas ap 4kg. Šī bija citā līgā. Nekontrolējama. Tā kā dziļums nebija liels, vienu reizi piespiedu to atrādīt sānus pie ūdens virsmas. Ar skaistu un iespaidīgu mutuli tā aizgāja atpakaļ uz grunti. Tad lēnām sāku to pumpēt uz augšu. Pievilku, pietinu, pievilku, pietinu, pievilku… un aukla atbrīvojās. Turpinājumā sekoja visiem pilngadību sasniegušajiem zināmu vārdu atkārtošana pāris minūšu garumā. Apskatot šūpiņu, redzu, ka viens no āķiem ir izstiepts. Pirms metiena pievilktā bremze… Bet nekas, esmu ticis pie dažām labām atziņām, kas noderēs nākamajā tikšanās reizē. Tāda noteikti būs.
Tilčika bungu šķīvis – universāls un uzticams. Šoreiz izšāva Burtniekā. Maču dienā gan vairs tik spoži negāja, tā kā nekāds brīnumlīdzeklis visiem apstākļiem arī nav.
Otrs stāsts: pēcpusdienā mazā ietekā pie līkuma tieku pie ilgi gaidīta un agresīvas līdakas uzbrukuma no slēpņa – ieceļu laivā uz mērīšanos ieskaites zivi. Laižamies tālāk pa upi, līdz ieraugām pavisam mazu eju uz kādu seklu ezera krasta ieloku. Iebraucot labi maskētajā līcītī, atrodam seklu un mierīgu teritoriju, kurā mudž ar līdakām. Stundas laikā izmētājām visu, kas šādām vietām piemērots, lēnām, ātri, ar pauzēm, bez pauzēm, agresīvi un mierīgi, dziļos džungļos un klajumā, bet tomēr neizdevās nevienu kārtīgi uzsēdināt uz āķa. Ja šādā vietā trāpītu uz vakariņu galda, tad, iespējams, varētu pacīnīties arī ar Jāņa vakardienas ciparu. Sacensības pēcpusdienā beidzam mazliet pirms noteiktā laika, jo bračkam, saudzīgi sakot, svarīgākas lietas – sievas ziņojumi, ka laiks doties uz vietu, kur pasaulē nāk meitas un dēli. Pagājušā gada maču čempions šogad pirmajā posmā uz ūdens paliek tukšā, toties uz savas meitas piedzimšanu paspēj bez stresa – sirsnīgi sveicieni jaunajai ģimenei!
Maču ieskaites asaris – 34cm.
Krastā lielais vairums no dalībniekiem tikuši pie ieskaites zivīm. Kopvērtējuma vadībā izvirzījies maču rīkotājs Raivis ar 4 mēriem. Bez ieskaites zivīm palikuši vien pāris dalībnieki, bet skābju ģīmju nav – diena ir bijusi tikpat lieliska kā kompānija. Uzšmorējam vakariņās pāris līdakas, dalāmies piedzīvojumos un izbaudām arī Latvijas izlases hokeja maču.
Pirms tumsas iestāšanās mums vēl sarīkota improvizēta un neplānota uguņošana – daži kempinga viesi, kūpinot zivis, mazliet pārcentušies, nokūpinot arī pašu kūpinātavu. Par laimi tuvējās priedēs un ēkās uguns nepārceļas – administrācijai ir ugunsdzēšamais aparāts, kas ierodas laikā.
Foto galerija
2. posms - Lielauces ezers. Mūsu tradicionālajos iksezonas mačos šis bija pārliecinoši sliktākais posms rezultātu ziņā. Maču dienā uz 11 cilvēkiem 1 mēra līdaka un vairs nevienas copes... Pirmā dienas puse bija vējaina un nomākusies, otrajā vējš saglabājās, bet bija saule. Izmalām visas malas, visus krastus, klajumus, bedres, zāles. Divās dienās izmētājām visu no sīkiem rotiņiem līdz lielām gumijām un vobleriem. Pirmajā dienā uz 7 cilvēkiem 3 mēra līdakas, visu dienu bija apmācies un vējš ap 3m/s. Bāzes saimnieks teica, ka pāris nedēļas rezultāti uz spiningiem esot švaki, bet uz dzīvo ņem. To arī pierādīja 3 vietējie matadori, kas pa tām pašām vietām pludināja dzīvās zivtiņas - katrs iznesa krastā pa 3-4 līdakām. Ezera gultne ir tīri smuka - ar seklumiem, bedrēm, zālēm. Bet nu šoreiz atslēgu mums neizdevās atrast. Vienīgās zivis tika noķertas uz nelieliem vobleriem. Bet nu necopes sāpi mazliet remdēja apmešanās pilī, kas ir pie paša ezera.
Foto galerija
2016. gada uzvarētāji: 1. vieta - Raivis Balodis 2. vieta - Jānis Puravs 3. vieta - Vilnis Dipners
2015. gads - Liepājas ezers/Lubāns
1. posms - Liepājas ezers. Viena lieliska pavasara diena Liepājas ezerā, zivju aktivitāte bija salīdzinoši liela, bet noķerto zivju skaits ne tik ļoti, viss izšķīrās pēdējās stundās pie pašas bāzes, kad Andis ar savu medīgo "Bent minnow" vobleri apvārdoja trīs skaistas līdakas, ar tām pilnībā pietika, lai kopvērtējumā tiktu godalgotajā 3. vietā.
2. posms - Lubāns. Gunāra stāsts par mačiem Lubānā. Sestdienas rītā ezerā bijām jau līdz ar gaismu un devāmies uz vietām, kur iepriekšējās dienas līdakas bija atrādījušās. Jau pirmajā cēlienā vietā, kur ir sašaurinājums starp diviem palieliem puduriem, uz mana brāļa vilkto gumiju atsaucās paprāva tās vietas caurceļotāju uzraudzītāja. Tomēr uz pretzāļu āķiem ar “ūsām” neuzsēdās. Uzreiz laivā apsēdāmies un klusi un mērķtiecīgi sākām to vilināt uz pārliecinošāku uzbrukumu, jo tās uzvedībā liecināja par agresivitāti, nevis vienkārši ziņkāri. Otrais metiens – atkal mutulis ar skaistu muguras atrādīšanu, vēl viens metiens – cope, metiens atkal mutulis – reizes četras tā atsaucās uz mūsu mānekļiem, līdz beidzot metrus 13-15 no laivas līdaka nolēma, ka pamatīgāk jāiegrābjas manā baltajā gumijā. 2,25kg un 72cm! Lielisks sākums, taču turpmākās pāris stundas iestājās klusums. Lai arī apstākļi bija gandrīz ideāli – apmācies ar nelielu lietu, līdakas uz uzbrukumu nebija pierunājamas. Brīdī kad maču diena tuvojas savam ekvatoram, nolemjam riskēt un doties dziļi niedrēs pa kanālu – vietu, kur cauri bijām braukuši ar vietējo taku pārzinātāju Daini. Riskēt, jo, pirmkārt, neesmu nekāds labais vietu un ceļu iegaumētājs, bet džungļi Lubāna krastu daļā ir pamatīgi – varam arī iemaldīties līdzīgā bet citā vietā. Otrkārt, kad tur pirmajā dienā braucām cauri, zivju atsaucība bija, taču par līdaku ganībām tās nosaukt nebija pamata – varējām vienkārši pazaudēt 2-3 stundas no copes. Tomēr Lubāna ūdeņi mums izrādījās labvēlīgi – tas bija labākais un izšķirošais tās dienas lēmums.
Ceļš uz Eldorado ...
Nokļuvām klajumos, kur līdakas uzraudzīja teju katru stūri, katru līcīti, katru puduri. Turklāt nereti komūnās pa 3-4. Ja pārcilā savu nelielo copmaņa pieredzi, tad tādā līdaku blīvumā nonācu pirmo reizi. Brīžos, kad tām bija noskaņojums uzbaroties, līdakas vairākas reizes pēc kārtas ķēra mānekļus, neskaitāmas copes un muguru viļņi, nododot zaļo plēsēju atrašanās vietu pat brīžos, kad viņas piepeldēja tikai apskatīties, kas te bez atļaujas klaiņo pa viņu rajonu. Viena no labākajām epizodēm bija dienas otrajā pusē, kad atradām kādu vientuļnieci lēpju niedru ielokā un ar atkārtotiem metieniem vilinājām uz āķiem. Vienā iemetienā teju paralēli ar 2m attālumu velkam abi savus mānekļus, un līdaka ar skaistu iznācienu uzbrūk vienam, nošauj garām un momentā ar tādu pašu niknumu uzbrūk arī otram. Šoreiz gan tā izrādījās vai nu viltīgāka par mums, vai arī paši nemācējām piedāvāt gumijas zivi vajadzīgajā ātrumā. Nekas, gan jau vēl kādreiz satiksimies.
Līdakas pamatā sēdēja zālēs. Arī pēc uzķeršanās tās taisnā virzienā stūrēja džungļu virzienā, un tad tas kļuva par pārbaudījumu inventāra un copmaņa nervu sistēmas izturībai.
Dienas beigās brālis bija ticis kopā pie 5 mēriem, kas gāja ieskaitē, es pie 3. Pāri pa rīta pievarētajiem 72cm gan netikām. Viņa zelta atslēga bija oranža Relax Kopyto, mana bronzas atslēga – oranža Mr.Greedy gumija ar ofseta āķi. Interesanti, ka bija divi izteikti periodi, kad zivis aktivizējās. Ap pusdienlaiku tā bija aptuveni stunda pusotra, bet pēcpusdienā aptuveni pusstunda. Šajos laika sprīžos līdakas ņēma visai pārliecinoši un agresīvi. Pārējā laikā vai nu izvairījās, vai nu tikai uzsita, vai vispār nereaģēja. Interesanti būtu tādā vietā pavadīt pilnu dienu no rītausmas līdz saulrietam.
Tā kā Lubānā viesojos pirmo reizi, tad ar eksperimentiem pārāk neaizrāvāmies – lielāko uzsvaru likām uz Relax Kopyto ar pretzāļu stieplēm. Krāsojumi bija dažādi, strādāja visi.
Izšķiroša loma, spiningojot seklās vietās ar pretzāļu gumijām, ir savākt savu nervu sistēmu – bija vairākas epizodes, kad iespaidīgiem plunkšķiem sekoja tikpat iespaidīgs piecirtiens, taču rezultātā sanāca izraut gumiju līdakai ārā no mutes. Šādās reizēs, kad copi redzi arī vizuāli, svarīgi ir pacietīgi gaidīt sitienu rokās, nevis reaģēt uz mutuli vai šļakstu – jāsajūt pārliecinošs signāls savā spininga kātā un tikai tad kārtīgi jāpiecērt. Citas svarīgas detaļas – noregulēt diezgan stingri spoles bremzi, izvēlēties izturīgu auklu un ne pārāk mīkstu kātu, lai neļautu līdakām skriet zālēs – uzreiz pēc uzsēšanās uz āķa tā visai ātri jācenšas dabūt līdz laivai. Ja nu tās ierāva džungļos, tad laivas pārinieks ķērās pie airiem – ja Muhameds nenāk pie kalna, tad kalns peld pie Muhameda. Ja par sportiskajiem rezultātiem, tad otrās dienas puses līdaku sapulces vietas uziešana ļāva mums abiem uzlēkt uz goda pjedestāla pirmā un trešā pakāpiena, pa vidu iespiežot pavasara posma, kas notika Liepājas ezerā, veiksminieku Andi. Lielās mammas un vecmammas šoreiz mums vēl neatrādījās. Lai gan vienu pamatīgu atvērtu žokli Raivis virs ūdens redzēja gan – šoreiz prāvā līdaka nošāva garām un otrreiz māneklim neuzbruka.
Foto galerija
2015. gada uzvarētāji: 1. vieta - Gints Klēģers 2. vieta - Andis Kulinskis 3. vieta - Gunārs Klēģers
2014. gads - Burtnieks/Alūksnes ezers
1. posms - Burtnieks. Burtnieks izsenis ir bijis slavens ar izcilo pavasara copi, tādēļ pavasara posmu tika nolemts rīkot tieši tur. Rezultāti to arī apliecināja, desmit no vienpadsmit copmaņiem tika pie zivīm, kopumā posmā tika noķertas 17 līdakas. Visa aktīva cope notika pērnajos meldros, kur līdakas atguvās pēc pavasara nārsta. Līdakas bij izteikti rijīgas un metās virsū viisam, kas vien kustējās meldros. Neskatoties uz milzīgo aktivitāti, tās diezgan slinki sēdās virsū āķim. Šajā dienā viens copmanis varēja tikt tuvu pie simts copēm, no kurām tikai pāris bija rezultatīvas, diezgan interesants, skātāms, tai pat laikā arī ļoti kaitinošs pasākums. Šis posms palicis atmiņā ar bāzes saimnieka smiekliem par viena no mūsu copmaņu sačokiem, "Ko tu tur taisies taureņus ķert" viņš jautāja ieraugot visnotaļ nelielo uztveramo tīkliņu.
2. posms - Alūksnes ezers. Šis posms pagāja OSP "Rudra" zīmē, jo visi, kam bija šis māneklis, ķēra daudz. Trenniņu dienā, kas bija tukša, copes izskaņā Gunārs uz šī mānekļa noķēra vienu līdaciņu, kas deva nelielu cerību maču dienai. Jau maču sākumā šis māneklis tika likts lietā un tas nelika vilties, ķērās lieliski. Ķerās ne tikai uz "Rudru", līdakas tika piemānītas gan uz šūpiņiem, gan gumijām un dienas izskaņā lomi bija gana labi.
Foto galerija
2014. gada uzvarētāji: 1. vieta - Raivis Balodis 2. vieta - Gints Klēģers 3. vieta - Kaspars Žvingulis
1. stāsts. Kāla ezers ir laba vieta līdaku medībām. Ar puduriem, līcīšiem, lēpenēm, salām, dziļumiem, seklumiem. Ir, kur meklēt. Biju laivā ar bračku, kurš, aizsteidzoties notikumiem priekšā, ieguva gravējumu uz 1. vietas balvas – kokā izgrebta asara – kā 2013. gada čempions. Tam bija nepieciešamas divas ieskaites plēsīgās zivis: 2,7kg + 1kg. Otrā vieta – 2,5kg līdaka, bet cīņa par trešo vietu izvērtās dramatiska, kur uzvarētājam pietika ar pāris milimetru pārsvaru (primāri tika vērtēts loma garums) pār 4. vietas plaukstas lieluma asari. Pārējie visi tukšā, neskaitot atlaistos zemmērus. Pats šoreiz nedabūju nevienu ieskaites zivi. Rezultatīvākie visiem copmaņiem bija rotiņi (man – Šilova), uz ko noķertas visas 3 ieskaites līdakas. Jāpiebilst, ka bračka savas smukules ar Mepps 4. numuru atrada vien pašās sacensību beigās zāļu tuvumā. Vietā, kur es no rīta noķēru vienu zemmēru, taču mēs braucām prom – “pie lielajām”. Lūk, bilde ar trofejām. Ļoti interesanti ir tas, ka vienā ezerā dzīvo tik ļoti atšķirīga krāsojuma līdakas. Es kā neihtiologs domāju, ka tas saistīts ar regulāro resursu atjaunošanu ezerā – vienreiz līdaku mazuļus pasmeļ no viena spaiņa, citu gadu no cita.
2. stāsts. Nekad nedodiet virsū gāzi savam laivas motoram, ja kolēģis nav izvilcis ārā enkuru. Nekad. Ir skaidri zināms, ka Kāla dzelmē tagad ir par vienu benzīna motora dzenskrūvi vairāk. Nē, tas nebiju es, un tā nebija mūsu laiva.
Video ar uzvaru atnesušo līdaku: https://www.youtube.com/watch?v=UhzfyusfRR0
2013. gada uzvarētāji: 1. vieta - Gints Klēģers 2. vieta - Jānis Puravs 3. vieta - Raivis Rencis
2012. gads - Engures ezers
Kā tas viss sākās? 2012. gadā radās doma sapulcināt draugus un draugu draugus, kuriem interesē spiningošana. Domāts, darīts un tā 2012. gada septembra pēdējā nedēļā tika organizēti pirmie draugu copes mači "Asarīša kauss". Speciāli šim pasākumam Vilnis Dipners radīja trīs lieliskas balvas, kokā veidotus improvizētus asarīšus, ko bij plānots pasniegt maču uzvarētājiem. Mači izdevās lieliski un balvas bij tik skaistas, ka tika nolemts mačus turpināt arī nakošajā gadā un balvas pārvērst par ceļojošajiem kausiem. Kā gāja pašos mačos, to īsti neviens vairs neatcerās, bildes gan rāda ka zivis ir bijušas gana.
2012. gada uzvarētāji: 1. vieta - Raivis Balodis 2. vieta - Raivis Rencis 3. vieta - Vilnis Dipners